Intervija LETA: Akumulatoru pārstrādes uzņēmums EcoLead perspektīvā domās par svina tālāku apstrādi

Pagājušajā gadā Kalnciemā darbu uzsāka SIA "EcoLead" svina akumulatoru pārstrādes rūpnīca. 2023.gadā rūpnīca strādāja ar 4,1 miljona eiro apgrozījumu, un saskaņā ar uzņēmuma biznesa plānu un prognozēm 2024.gadā plānots apgrozījumu būtiski kāpināt. SIA "EcoLead" izpilddirektors Kaspars Fogelmanis intervijā aģentūrai LETA saka, ka uzņēmuma attīstības tālākais posms būtu lielākas pievienotās vērtības radīšana, negatavojot tikai svina lietņus, bet no tiem jau tālāk ražojot produktus autobūves vai citiem uzņēmumiem. Taču pašlaik uzņēmums izcīna savu vietu svina lietņu tirgū.

Kā jūs ietekmēja jūlija beigu vētra un lietavas, jo Kalnciemā, kur atrodas "EcoLead" ražotne, nolija lielākais nokrišņu daudzums Latvijā?
Mums divas diennaktis nebija elektrības un tajā laikā bija arī salīdzinoši slikti mobilie sakari, ja godīgi jāsaka, vispār nebija mobilo sakaru. Kad pēc šīm divām diennaktīm pieslēdza elektrību, tad arī bija epizodiski tās padeves pārtraukumi. Tas, protams, nav nekas labs iekārtām un ražošanas procesiem, jo darbs tiek pārtraukts. Tomēr mums ir rūpniecisko avāriju novēršanas programma, tāpēc visus potenciālos draudus kontrolējām. Mums arī ir savs elektrības ģenerators, kas palīdz šādās situācijās, lai neradītu nekādus sarežģījumus un palīdzētu rūpnīcu uzturēt drošā režīmā šāda veida apstākļos.

Vai jums lietavu radīto seku dēļ ir radušies arī zaudējumi?
Mēs to vēl neesam apkopojuši, bet, protams, ka ietekme ir, jo mēs divas diennaktis nestrādājām.

Ja atgriežamies pie jūsu darba, tad cik daudz akumulatoru šogad gribat pārstrādāt?
Mēs gribam iziet uz 70-80% ražošanas jaudu kapacitāti.

No kurienes jūs akumulatorus ņemat, tikai no Latvijas?
Mēs pārstrādājam Latvijā savākto materiālu.

Ar kādu jaudu "EcoLead" rūpnīca pašlaik strādā?
Šobrīd mēs esam pārsnieguši plānoto jaudu un visu laiku virzāmies uz priekšu, lai sasniegtu maksimālo. Es gan neseno darbības pārtraukumu dēļ pašlaik negribētu minēt konkrētus procentus, cik no iespējamās jaudas izmantojam, bet jau esam pārsniegusī šā gada plānu.
Jau iepriekš esat pauduši, ka jūsu ambīcijas ir kļūt par vadošo svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcu Baltijas jūras reģionā. 

 

Kas vēl ir jāpaveic, lai tas notiktu?
Pašlaik fokuss ir uz cilvēku apmācībām, digitalizāciju un energoefektivitāti. Jānostabilizē ražošana un jāpanāk, lai rūpnīcai būtu nepārtraukts izejmateriāla pieplūdums un visi procesi būtu pēc iespējas efektīvāki.

Tomēr mērķis kļūt par lielāko pārstrādes rūpnīcu Baltijas reģionā visdrīzāk nozīmē, ka jūs nestrādāsiet vairs tikai ar Latvijā savāktajiem akumulatoriem un tie būs jāiepērk arī citur?
Es teiktu, ka mūsu mērķis ir kļūt par efektīvāko, mūsdienīgāko, drošāko un zaļāko rūpnīcu Baltijas reģionā. Droši vien strādāsim pie dziļākiem pārstrādes procesiem.
Tāpat no sākuma mums ir nepieciešams, lai klienti iepazīst mūsu produkciju, mūsu pakalpojumus, jo mēs esam jauns uzņēmums. Klienti brauc un mūs auditē, iepazīst mūsu produkciju. Kad mēs būsim nostabilizējuši realizācijas tirgu, tad varēsim iet tālāk.

Kas svina akumulatoru pārstrādes rezultātā top?
Mēs ražojam svina lietņus, un kā palīgprodukts ir sasmalcināta plastmasa. Tas viss pārsvarā tiek realizēts jaunu akumulatoru ražotājiem, un no tā top jauni akumulatori vai citas autobūves rūpniecībā nepieciešamas detaļas.

Cik liels pašlaik ir pieprasījums pēc svina?
Mēs gan svinu, gan plastmasu simtprocentīgi eksportējam uz citām ES valstīm - ir eksports uz Čehiju, Poliju, Vāciju. Realizācijas iespējas Eiropā ir, tikai jāpārliecina mūsu pircēji, ka mēs esam stabili un neesam vienas dienas ražotāji.

Interese par šāda veida produktiem ir?
Konkurence ir vienmēr, bet, ja mēs varam simtprocentīgi visu realizēt, tad es domāju, ka interese ir.

Pietiekami liela interese būtu arī tad, ja ražošanu paplašināsiet?
Es domāju, ka jā, jo autorūpniecība attīstīsies vēl vairāk. Tas pats attiecas uz citām smagās rūpniecības nozarēm, un svins būs pieprasīts produkts. Tāpat neaizmirsīsim Eiropas Savienības (ES) normas par otrreizējo pārstrādi, un šis ir otrreiz pārstrādāts produkts, kurš nav nemaz sliktāks par pirmreizējo svinu, kuru iegūst raktuvēs. Tiem, kuri ražo jaunus akumulatorus, gribot negribot, būs vairāk jāizmanto otrreizējais materiāls. Tādēļ es domāju, tā ir perspektīva. Mēs varētu kļūt par vienu no stratēģiskajiem ražotājiem kādā no piegādes ķēdēm. Svinam ir plašs pielietojums.

Bieži vien tomēr otrreizējie materiāli ir dārgāki par pirmreizējiem. Kā ir ar svina cenām?
Svina cenas pēdējā gadā ir stabilizējušās, lai gan pēc pandēmijas tām bija pieaugoša tendence. Šobrīd situācija ir stabila.

Kā jūs pašlaik vērtējat nolietoto akumulatoru savākšanas sistēmu Latvijā? Tā ir optimāla?
Es domāju, ka situācija tikai uzlabojas un šis bizness sakārtojas. Ir uzņēmumi, kas drīkst to darīt, tas ir regulēts bizness, tādēļ tiek ievērotas noteiktās normas, sniegtas atskaites. Ļoti labi šeit darbojas arī ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, "Latvijas Zaļais punkts", kas veic izglītojošo darbu. Mūsdienās jau ir izslēgti tādi gadījumi, kādus mēs varam atcerēties no pagātnes, kad vīri garāžās vai mežā lauza vaļā akumulatorus un ņēma ārā svinu, lai to nodotu uzpircējiem vai paši kaut kā izmantotu bez jebkādiem drošības pasākumiem. Tagad šī lieta ir sakārtota un šādas iespējas ir izslēgtas.
Protams, ikviena sistēma var darboties labāk, bet mēs ejam uz to, ka katru gadu kļūst arvien labāk un labāk.

Tad jūs neredzat tādas situācijas, kādas ik pa laikam atklājas ar automašīnu riepām, ka tās vienkārši kaut kur krājas un netiek nodotas pārstrādei?
Nē. Akumulatoru nodošana ir krietni sakārtotāka. Tāpat tā noteikti ir izdevīgāka.
Vienīgais, ko mēs varam teikt, - mēs nevaram garantēt, ka Latvijā savāktie akumulatori simtprocentīgi nonāk pie mums. Ir iespējams, ka kāda krava dodas pie mūsu konkurentiem uz Igauniju. Protams, gribētos, lai visi nonāktu pie mums, bet tas ir biznesa jautājums.

Cik pašlaik Baltijā ir šādu rūpnīcu?
Viena rūpnīca ir Igaunijā.

Ar to Baltijas reģionam pietiek, lai pārstrādātu vecos svina akumulatorus?
Es domāju, ka jā.

Cik daudz no Latvijā savāktajiem akumulatoriem nonāk jūsu rūpnīcā?
Mums gribētos domāt, ka tie ir 90-95%.

Nav gaidāma vēl kāda konkurenta parādīšanās? Piemēram, Lietuvā?
Šis ir ļoti sarežģīts bizness - pirmkārt, no pārstrādes procesa, otrkārt, no vides aizsardzības prasību viedokļa, un tā "uz sitienu" tajā ielekt ir ļoti grūti un sarežģīti. Varbūt kāds gribēs nākt un mēģināt, bet arī mēs visu laiku attīstāmies un ejam uz priekšu, kļūstam efektīvāki, automatizētāki un būsim daudz konkurētspējīgāki nekā kāds, kurš sāk no nulles.

Kā jūs kopumā pašlaik vērtējat Latvijas gatavību un spējas atkārtoti izmantot resursus?
Es teikšu, ka šī nozare un bizness sakārtojas.
Ir gan bažas, piemēram, par to, vai mēs spēsim izpildīt ES prasības par plastmasas pārstrādi 50% apmērā līdz 2025.gadam un vai Latvijai nebūs jāmaksā speciālais plastmasas nodoklis līdz 20 miljoniem eiro gadā. Tas rada bažas. Vienlaikus arī mūsu rūpnīca darbojas šajā pārstrādes ciklā un palīdz Latvijas valstij celt pārstrādes procentu un mazināt potenciālās soda sankcijas vai nodokļus, kas būs jāmaksā par nepietiekamu pārstrādi. Bažas rada arī tas, vai mēs spēsim panākt to, lai līdz 2035.gadam poligonos tiek noglabāti tikai 10% no savāktajiem atkritumiem.
Tajā pašā laikā uzņēmējam ir jābūt daļēji trakam, lai uzsāktu atkritumu pārstrādes biznesu. Tas pats "EcoLead" rūpnīcas projekts tika attīstīts un virzīts 12 gadus, īpašniekiem pierādot tā vajadzību un cīnoties ar visādām negācijām. Tas nav vienkārši. Līdz pat tam, ka ir jāiet cauri tiesvedībām, lai attīstītu biznesu, kas strādās arī valsts labā.

Mēs Latvijā atkritumus joprojām neredzam kā resursu, kuru var atkal izmantot?
Nē, noteikti redzam. Cilvēki to saprot un šķiro atkritumus arvien vairāk, tikai ir vajadzīgs zināms laiks, lai tas uzņemtu apgriezienus. Mēs varam kaut vai atcerēties, ka pirms zināma laika daudz kur mētājās plastmasas pudeles, tagad ir ieviesta depozīta sistēma un plastmasas pudeles vairs apkārt nemētājas. Arī akumulatori kādreiz bija atrodami visdažādākajās vietās. Tagad tie tiek pārstrādāti. Vienkārši tas viss ir jāmācās un jāaudzē pārstrādes jaudas.

Jūs nebūt neesiet vienīgais piemērs, kur ir gājis grūti ar atkritumu pārstrādes rūpnīcu veidošanu. Vai tas nozīmē, ka pašvaldības šāda veida ražotnes neuzskata par ekonomisko attīstību savā teritorijā un drīzāk to uzlūko kā draudu?
Kā kurā pašvaldībā. Es no savas personiskās pieredzes varu teikt, ka Jelgavas reģionā uzņēmējdarbību atbalsta ļoti spēcīgi. Bet, jā, ir jārēķinās, ka var būt privātpersonas, kuras uzņēmēju ieceres mēģina dažādos veidos apstrīdēt. Tādēļ biznesa idejas novešana līdz galam var prasīt laika un naudas patēriņu.

Pirms jūsu rūpnīcas atvēršanas tiešām vietējie iedzīvotāji pauda bažas par vides piesārņojumu, par drošību. Kādas jums pašlaik ir attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem?
Es uzskatu, ka labas. Mēs iedzīvotājiem esam atvērti, un pie mums ir nākusi gan vietējā pensionāru padome, gan pašvaldības vides komitejas. Mēs esam atvērti, rādām un stāstām, kā mēs strādājām, ka mēs neko sliktu šeit nedarām.

Kā jūs nodrošiniet to, ka jūsu darbība nekaitē apkārtējai videi un darbiniekiem, jo svins nav vienkārša lieta?
Tas ir ikdienas monitorings un speciālu darba drošības nosacījumu ievērošana. Mūsu darbinieki strādā ar īpašiem aizsarglīdzekļiem, tāpat ir jāievēro īpaša higiēna. Bez tā nekur.
Tāpat mēs katru dienu veicam vides monitoringu, un tāpat monitoringu veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Reizi ceturksnī uz nedēļu gaisa kvalitātes mērījumu iekārta tiek uzstādīta arī Kalnciema centrā un tiek pārbaudīta gaisa kvalitāte. Tāpat tiek pārbaudīta grunts un ūdeņi. Vides aizsardzība būtībā ir paralēls darbs mūsu ražošanai.

Kā jums sokas ar darbinieku atrašanu?
Jelgavas reģionā un Jelgavā ir ap 3000 uzņēmēju un visiem vajag darbiniekus. Mēs strādājam ar izglītības iestādēm, cenšamies runāt ar vietējiem iedzīvotājiem. Protams, ka viens no svarīgākajiem aspektiem ir darba samaksa, un mūsu uzņēmumā darba samaksa ir virs vidējā.
Esam mēģinājuši ievest darbiniekus arī no citām valstīm, bet darba kultūra tomēr atšķiras, un tas šobrīd mūsu skatījumā nav tas labākais variants. Tādēļ ejam ceļu uz automatizāciju, uz efektivizāciju, lai pēc iespējas samazinātu roku darbu. Faktiski pašlaik roku darbs mūsu rūpnīcā ir nepieciešams pie sākuma un beigu procesa, visu citu nodrošina iekārtas.

Redzat iespēju vēl vairāk automatizēt ražošanu?
Jā. Gan pasaulē, gan Eiropā tehnoloģijas attīstās un tā ir nākotne. Piemēram, agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā, ka iepakošanas darbus veiks tikai roboti.
Tas viss prasa arī ieguldījumus.

Līdz šim esam ieguldījuši 10 miljonus eiro. Savukārt šobrīd koncentrējamies uz to, ka ir jāsasniedz plānotais un jānoslēdz gads pozitīvi, tad mēs varam iet tālāk ar investīcijām.
Kādus darbības rezultātus šogad plānojat?
Es nesaukšu skaitļus, bet darbības rezultāti tiek plānoti pozitīvi.

Ja jūs domātu par ražošanas paplašināšu pēc ES fondu pēcuzraudzības perioda, tad tas notiktu turpat Kalnciemā vai jūs drīzāk domātu par citām vietām?
Lai efektivizētu visu kopējo procesu, tas drīzāk varētu būt turpat. Bet es neapgalvošu, ka tas nevarētu būt arī kaut kur citur, jo visu nosaka iespējas un tirgus. Taču pašlaik mēs esam Kalnciemā un tur arī turpināsim strādāt.

Autobūves industrijā arvien lielāka loma ir elektromobiļiem. Kā šajā kontekstā izskatās svina lietošanas nākotne?
Arī elektromobiļiem ir detaļas, kur ir vajadzīgs svins.
Tāpat neviens vēl nav ticis pilnīgā skaidrībā, kas tālāk notiks ar litija akumulatoriem, kas notiks ar ūdeņraža darbinātajām iekārtām, tādēļ es teikšu, ka svina akumulatori bija, ir un būs.

Tomēr vai jūs perspektīvā domājat arī par citiem darbības veidiem, piemēram, ar litija akumulatoriem?
Pašlaik mēs skatāmies tajā virzienā, lai mūsu ražotajam produktam dotu lielāku pievienoto vērtību, negatavot tikai svina lietņus, bet no tiem jau tālāk ražot produktus. Tas ir mūsu skatījums uz potenciālo attīstību. Tās var būt sagataves autoindustrijai, svina uzmavas utt.

Kas būtu nepieciešams, lai jūs to darītu? Jaunas investīcijas, vai no sākuma būs vispār jāpacīnās, lai iekļūtu šādu produktu tirgū?
Es domāju, ka pieprasījums pēc šādām precēm ir, bet konkurences cīņa noteikti arī būs. Tāpat tas prasīs investīcijas. Tas ir vesels pasākumu komplekss. Taču mums tas nozīmētu soli tālāk.
Mēs domājam, ka tam vajadzētu notikt nākamo trīs līdz piecu gadu laikā. Mēs vairāk sāksim sadarboties ar lielajiem autobūves gigantiem un skatīsimies, kas specifiski viņiem ir nepieciešams. Taču pašlaik mēs izcīnām savu vietu svina lietņu tirgū, jo tas arī nemaz nav tik viegli.

Latvijas uzņēmumu problēma starptautiskajos tirgos vienmēr ir apjoms. Ja jūs potenciāli runāsiet ar kādu autobūves gigantu, vai spēsiet piedāvāt viņiem tādu produkcijas apjomu, lai viņiem tas būtu interesanti?
Mūsu gadījumā runa būtu par specifiskiem nišas produktiem. Protams, ka mēs nespēsim nodrošināt lielus konveijera apjomus, bet mēs esam interesanti ar to, ka spējam saražot specifiskus nišas produktus, kurus nevajag milzīgos apjomos. Tas varētu būt mūsu darbības nākamais mērķis.