Delfi: Prioritāte – Latvijas darbiniekiem, bet strādātgribētāju nepietiek
Kaspars Fogelmanis, “EcoLead” izpilddirektors Manis vadītā ražotne, kas nodarbojas ar svina nolietoto akumulatoru pārstrādi, savu darbību Jelgavas novada Kalnciemā sāka 2023. gada pavasarī. Par vienu no lielākajiem izaicinājumiem šo pēdējo gadu laikā ir kļuvusi motivētu darbinieku piesaiste – novadā ir daudz ražotņu, kuras savstarpēji konkurē par darbiniekiem, un dažkārt nepietiek pat ar augstāku atalgojumu un papildus labumiem, jo cilvēki gluži vienkārši nevēlas strādāt. Jāatzīmē, ka situācija Latvijā mēdz atšķirties starp nozarēm, uzņēmumiem, reģiona un kādas kvalifikācijas darbiniekus nepieciešams piesaistīt. Esam bijuši spiesti piesaistīt darbaspēku no citām valstīm, kuri nu brauc peļņā uz Latviju gluži kā deviņdesmitajos latvieši brauca uz Rietumeiropu un Ziemeļvalstīm.
Līdzīgi kā daudzos citos ražojošajos uzņēmumos, arī mūsu gadījumā darbiniekus var iedalīt divās grupās – personāla kodols un “staigātāji”. Ir cilvēki, kuri zina, ka grib nopelnīt un apzinās, ka mācoties laika gaitā uzņēmuma ietvaros var veidot veiksmīgu karjeru. Un ir tādi, kuriem alga allaž ir pārāk maza un darbs pārlieku grūts. Viņi darbu maina ik pa pāris nedēļām vai pat dažām dienām, jo galvenais mērķis ir nevis strādāt un pelnīt, bet savākt minimālu nostrādāto mēnešu termiņu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Šiem darba ņēmējiem sava darbavieta vairs nav vērtība. No darba devēja viedokļa šī ir sarežģīta darbinieku kategorija, jo ir tiesiski korekti jānokārto darba attiecību sākums un nobeigums, dažkārt jārisina ilgstoši strīdi, šie cilvēki mēdz darbā neierasties un pēkšņi nozust, to vietā nemitīgi jāmeklē jauni darbinieki. Otra nianse, kur jāpiekrīt manas nozares pārstāvja Jāņa Aizbalta XTV paustajam viedoklim[1], – Latvijas cilvēki nelabprāt veic t.s. “melno”, jeb vienkāršo darbu, kas ražošanā ir ļoti vajadzīgs un pieprasīts, un šajā nišā nereti nav citas izejas kā piesaistīt darbiniekus no citām valstīm.
Jāuzsver, – mēs ļoti vēlamies nodarbināt vietējos cilvēkus, jo apzināmies, ka tā tiek “sildīts” iekšējais patēriņš un Latvijas ekonomika, taču šobrīd esam spiesti aicināt cilvēkus no Vidusāzijas valstīm, Moldovas un citām valstīm, lai nodrošinātu ražošanas procesu. Uzņēmumam tas rada papildu izmaksas, lai piesaistītu cilvēkus, kā arī ir jāiziet visai garš un piņķerīgs tiesiskais process, lai imigrantiem nostiprinātu tiesības strādāt Latvijā. Darbaspēka piesaiste mums ir aktuāls jautājums, un esam darbiniekiem izveidojuši pievilcīgu piedāvājumu. Alga par aptuveni 10% pārsniedz vidējo nozarē, darbiniekiem ir veselības apdrošināšana, ik nedēļu tie var apmeklēt baseinu, nepieciešamības gadījumā palīdzam atrast dzīvesvietu (uzņēmumam Kalnciemā ir savi dzīvokļi, kā arī tas dzīvokļus īrē). Tomēr izrādās, ka ar šo piedāvājumu aizvien nav gana, lai ieinteresētu vietējos cilvēkus.
Ar darbaspēka piesaisti no t.s. trešās pasaules valstīm ir būtiska nianse. Šie cilvēki brauc uz Latviju nopelnīt (alga te ir trīs līdz pat piecas reizes lielāka), tāpēc tiem nav nekādu sūdzību, ka darbs ir “pārāk grūts”, taču no otras puses, – tiem nav arī nekādas emocionālas saiknes ar Latviju un novadu. Daļa no viņiem, it īpaši sastopoties ar dzīves dārdzību Latvijā, drīz vien dodas tālākos laimes meklējumos. Šobrīd aptuveni 40% no mūsu darbiniekiem ir Kalnciema iedzīvotāji, kuriem ir svarīgi, kas notiek viņu novadā un arī uzņēmumā. Šo darbinieku atdeve un motivācija nenoliedzami ir augstāka, un mēs vēlētos nodarbināt iespējami vairāk Latvijas cilvēku. Tāpēc esam vienojušies ar Zaļenieku komerciālo un amatniecības vidusskolu par prakses iespējam un citas veida sadarbību profesionālās izglītības programmā, kas sagatavotu uzņēmumam vajadzīgos speciālistus.
Ekonomikai attīstoties, darbinieku pieejamības problēma saasinās visās Baltijas valstīs. PWC veiktā uzņēmumu vadītāju aptauja[2] liecina, ka Latvijā 64% vadītāju norāda uz pieaugošām grūtībām darbinieku piesaistē. Darbaspēka pieejamība nereti bremzē uzņēmumu, un līdz ar to, – visas valsts ekonomikas, attīstību, tāpēc ekonomikas un izglītības politikas veidotājiem ir jārod risinājums, kas salāgotu izglītības sistēmu ar darbaspēka pieprasījumu un atvieglotu darbaspēka piesaisti. Šobrīd viena cilvēka piesaiste un noformēšana darbā aizņem vismaz trīs mēnešus, kur lielāko laika daļu prasa dažādu formalitāšu kārtošana. Tajā pašā laikā vēlos arī atzīmēt, ka novērtējam Pilsonības migrācijas lietu pārvaldes darbu un darbinieku atsaucību. Manā ieskatā politikas veidotājiem vajadzētu domāt, kā šo laiku būtiski saīsināt, mazinot birokrātiskās prasības, jo uzņēmēji aicina uz Latviju cilvēkus strādāt ar mērķi palielināt uzņēmuma kapacitāti, darba apjomu un konkurētspēju, tā panākot arī lielāku nodokļu nomaksu.
Darbojoties ražošanas un pārstrādes nozarē jau vairāk nekā 20 gadu garumā, zinu, ka, piemēram, Polijas vai Čehijas ražotnēs aptuveni puse no darbiniekiem ir imigranti. Pirms 15 gadiem imigrantu daļa bija kādi 15%–20%, taču uzņēmumiem augot lielākiem, tiem gluži vienkārši nav citas izejas. Pasaulē ir notikusi ražošanas automatizācija – mūsu uzņēmumā esam automatizējuši visu iespējamo, taču cilvēku iesaiste vienalga ir un būs vajadzīga. Esmu pārliecināts, ka Latvija spēs attīstīties un kļūt labklājīgāka, tāpēc mums ir jāgatavojas strādnieku pieplūdumam, ņemot arī vērā bēdīgo demogrāfijas situāciju.
[1] https://xtv.lv/rigatv24/video/wY7P8AyW79E-janis_aizbalts_vai_latviesi_ir_gatavi_darit_to_darbu_ko_dara_migranti
[2] https://www.pwc.com/lv/lv/about/case-studies/baltijas-uznemumu-vaditaju-aptauja-2024.html